Ir kāds plaši zināms stāsts par ģeometrijas pamatlicēju Archimēdu, seno grieķu zinātnieku, kurš dzīvoja 3. gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Ģeometrija grieķu valodā nozīmē – zemes mērīšana, un šai vārdā tiek saukta zinātnes nozare, kas cenšas izmērīt jebkuru lietu.

Reiz Archimēdu pie sevis uzaicinājis vietējais ķēniņš, kurš vēlējies noskaidrot: vai zeltkalis, kam bijis uzticēts izgatavot jauno ķēniņa kroni, nav viņu piemānījis un kādu daļu zelta piesavinājies. Archimēdam ticis izsniegts jaunais kronis un tāds pat zelta stienis, no kāda tas pagatavots, un uzdots noskaidrot – vai stienī un kronī ir vienāds zelta daudzums. Uzdevums pirmajā brīdī šķiet vienkāršs – abi priekšmeti jānosver un jāizmēra, un ja tiem svars un tilpums būs vienāds, tad, visticamāk, ka kronis ir no tīra zelta un viss stienis, bez atlikuma, ir izlietots tā izgatavošanai. Svēršana bija vienkārša, arī stieņa izmērīšana un tilpuma aprēķināšana Archimēdam grūtības nesagādāja. Toties ar kroni, šo nevienādā diametra, ar dažādām mākslinieciskām figūrām rotāto stīpu, nācies krietni nomocīties. Archimēds tai licis un licis klāt savu cirkuli, mēģinot kroni nosacīti sadalīt atsevišķās detaļās, lai aprēķinātu tilpumu tai katrai, un tad, saskaitot iegūtos rezultātus, iegūtu kopējo tilpumu. Šai piņķerīgajā nodarbē sakarsis, zinātnieks nolēmis atvēsināties vannā, bet tajā iekāpjot, daļa ūdens izgāzusies uz grīdas. Zinātnieks brīdi pārdomājis – kā nupat pustukšajā vannā ir radies lieks ūdens – un tad viņam atausis, ka šķidrumā iegremdēts priekšmets izspiež tādu tā daudzumu, kas vienāds priekšmeta tilpumam. Līdz ar ko izmērīt kroņa tilpumu var ļoti vienkārši: mērtraukā jāielej ūdens, jāieliek kronis un jāizmēra par cik kubikcollām ir pacēlies ūdens līmenis – tāds tad arī būs kroņa tilpums. Iesaukdamies: Eureka! (grieķiski: atradu) Archimēds esot aizdrāzies uz ķēniņa pili ziņot par rezultātiem. Izrādījies, ka zeltkalis tomēr ir centies kādu daļu zelta noblēdīt. Ko Archimēdam teica sieva par piešmucēto vannas istabu - par to vēsture klusē.

Šī stāstiņa morāle ir tāda, ka reizēm cilvēkam ir vitāli svarīgi ne tikai spēt kādu priekšmetu izmērīt, bet arī zināt, kā lai to izdara. Ja mērījumi notiek nepareizā jomā vai veidā, tad iegūtie rezultāti ne tikai būs nepareizi, tie var sagādāt nopietnus sirdsēstus, vai pat novest līdz pašiznīcinošam vērtējumam un grūti pārvaramai depresijai.

Tad var iznākt kā tam čigānam, kurš kādu rudeni bija nolēmis pārčamdīt: kā zemniekam kartupeļi auguši. Čigāns esot bijis tik ļoti satriekts par iegūtajiem rezultātiem, ka pat nolēmis savās rūpēs dalīties ar saimnieku pašu. Otrā dienā, satiekot zemnieku uz ceļa, viņš tam teicis:
"Klau! Tev tā lauksaimniecība nu gan nevedas! Tev vajadzētu padomāt par citu arodu, kā iztikšanu sev un saviem bērniem nopelnīt!”
"Kā – nevedas?” – no tādas čigāna valodas satraucies, vīrs pārprasījis.
"Kā nu ne! Galīgi nevedas! Kartupeļi, lai! Kur tu pavasarī kaut ko biji zemē bāzis, tur ir kaut cik auguši, bet kur ne - tur galīgi nekā” – savas neslēptās bažas paudis čigāns.

Kā lai izmēram tādu dzīvu struktūru, kā kristīgu draudzi? Kā lai izmēram, cik ļoti ir sekmējies mūsu darbs Tā Kunga vīna dārzā, uz ko Pestītājs mūs aicinājis? Un ja meklēsim augļus tai laukā, kurā stādīt mums nav bijis paredzēts, tad vai tos neatraduši nekritīsim mazdūšībā?

Paldies Dievam – Viņš nav mūs atstājis neskaidrībā par to, kā Viņa draudze veidojas un kā, līdz ar to, draudzes attīstību iespējams izvērtēt. Jau pirmajā Dieva Vārdā atrodamajā kristīgās draudzes aprakstā ir norādītas dimensijas un mērauklas, kurās un ar kurām ir iespējams draudzi izmērīt.

Tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet (1) visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un (2) izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. (3) Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību (4) ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un (5) viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Ap. d. 2:42-47)

Draudzes raksturlielumi ir –

Sirsnība - visi ticīgie turējās kopā.

Cik ļoti mūsu sirdis tiek sasildītas, kad atveram sava dievnama durvis? Cik ļoti mīlam savas draudzes locekļus un cik daudz mīlestības saņemam no viņiem? Sadraudzība ir visstiprākā līme, kas satur kādu cilvēku kopību. Ja cilvēkiem gluži vienkārši patīk būt kopā, tad reizēm pat nav svarīgs iemesls, kādēļ tie pulcējas. Ja šādas tikšanās notiek savstarpējas brālības garā, ja tās sasilda sirdi un dod cilvēkam sajūtu, ka viņš nav vientuļš šai pasaulē, tad neviens ceļš uz tikšanās vietu nav par tālu un neviens tilts nav par dārgu. Par Jeruzalemes draudzi ir sacīts; Ticīgie turējās kopā, un tas ir veids, kā piepildās Kristus pavēle: Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. (Jņ. 13:34-35)

Līdzjūtība - izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.

Sava tuvāka mīlestība – tie nav tikai skaisti vārdi. Tas ir noteikts dzīves veids, raksturs, ko cilvēks var sevī attīstīt. Patiesa interese par cilvēku sev līdzās, cenšanās tam palīdzēt – tās ir īpašības, uz kurām Kristus nemitīgi aicināja savus mācekļus, gan ar vārdiem – atcerēsimies kaut vai līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk. 10:30-42) – gan ar piemēru. Ko tu gribi, lai es tev daru? – šie Kristus vārdi (Mk. 10:51), lieliski raksturo mūsu Pestītāja dziļo līdzjūtību pret cilvēku tā vajadzībās. Par Jeruzalemes draudzi tiek sacīts, ka viņi .. izdalīja [savu rocību], kā kuram vajadzēja. Tā izpaužas viņu centieni veidot sevī Kristum līdzīgas personības – uzklausīt savu līdzcilvēku vajadzības un atsaukties tām. Mūsu dienās, mūsu vidē būs grūti atrast cilvēku, kam materiāla rakstura vajadzības būtu dzīvības un nāves jautājums, bet tas nenozīmē, ka cilvēki dzīvotu nemitīgā priekā un laimībā. Kas sagādā rūpes cilvēkiem, ar kuriem kopā sēžam baznīcas solos? Kas nospiež viņu sirdis, kas tiem neļauj vakaros iemigt? Vai mēs to zinām? Vai esam tādi, ar ko citi gribētu savās bēdās dalīties? Būt par tādiem nozīmē būt par Kristus mācekļiem.

Spēks - viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī

Draudzes spēka avots ir tai dāvātā Dieva žēlastība. Kristus teica: Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lk. 6:38) Šie Pestītāja vārdi norāda, ka tas, cik lielu Dieva svētību mēs piedzīvojam, ir cieši saistīts ar to, cik lielu godu mēs dodam Dievam. Dieva godināšana ir mūsu dievkalpojums. Savus spēkus draudze smeļas savos dievkalpojumos. Jeruzalemes draudzes dievkalpojumu dzīve ir bijusi ļoti intensīva: Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi. Jo biežāk un dažādākos veidos – svētdienas dievkalpojumos, Bībeles stundās, mājas lūgšanu grupās - draudze pulcējas lai atzītu [Kristu] un Viņa augšāmcelšanās spēku (Fil. 3:10), jo spēcīgāka draudze top.

Plašums - ar gavilēm .. slavēdami Dievu

Svētdienā ierodoties baznīcā – ja vien nav atgadījies kas ārkārtējs – jūs varat būt droši, ka sastapsiet tur vismaz trīs cilvēkus: mācītāju, ērģelnieku un pērminderi. Un ne jau tāpēc, ka tie būtu lielākie draudzes grēcinieki, kam ik nedēļas ticības stiprinājums ir visvairāk vajadzīgs. Šiem cilvēkiem baznīcā ir kāds pienākums – darbs, kura veikšana pieder pie to dzīves vērtības. Ikviens cilvēks jūt nepieciešamību izpaust sevi darbā, kas viņam radītu prieku. Pie tā neatraujami pieder arī Dieva godināšana, un ja draudze spēj atrast un parādīt veidus, kā tās locekļi var pagodināt savu Pestītāju ar tādiem darbiem, kas radītu prieku viņiem pašiem un daudziem citiem, tad šāda draudze tiešām kalpo Dievam. Ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu – tiek sacīts par Jeruzalemes draudzi, un ‘gaviles’ ir atslēgas vārds. Kad mēs esam darījuši savā draudzē ko tādu, no kā mūsu sirdis būtu guvušas prieku? Un kas vispār ir tas, ko darot mums gribas gavilēt? Ikvienam cilvēkam ir vairāki talanti, ar ko Radītājs viņu ir apveltījis. Ikvienam cilvēkam ir iemīļotas nodarbes, kurās tas neskaita ieguldīto spēku un laiku – jo tās viņam dod prieku – vienam tā ir amatniecība, citam māksla, citam sports ... Jo dažādākiem talantiem atrodas izpausmes iespēja draudzē, jo plašāka draudze kļūst.

Gaišums - viņi bija ieredzēti visā tautā

Makss Lukado (Max Lucado) raksta, ka visnozīmīgākie cilvēki, ko sastapsim debesīs, būs tie kas tur nokļuvuši sekojot mūsu priekšzīmei. Mūsdienu cilvēki ir noguruši no brīnišķīgām idejām, kas nekad nav piepildījušās, no pareiziem vārdiem, kas nekad nav pārvērtušies darbos. Mūsdienu cilvēks neilgojas pēc gudriem vārdiem, tas alkst pēc priekšzīmes, kurā pareizi vārdi iemiesotos pareizā rīcībā. Draudzes lielumu neizsaka tas, cik sēdvietu ir tās baznīcā, un pat ne tas, cik no šīm vietām svētdienā ir aizpildītas. Draudzes lielumu izsaka to cilvēku skaits, kuri raugoties uz šīs draudzes locekļu dzīvēm var sacīt: „Šie ļaudis dzīvo tā, it kā viņi pazītu Kādu, kas tiešām ir ne tikai augstāks par pasauli, bet arī mīl viņus un rūpējas par tiem. Un, ja tas ir Dievs, tad šādu Dievu arī es gribu iepazīt”. Jeruzalemes draudzes locekļi bija ieredzēti visā tautā, jo ar savu priekšzīmi deva iespēju cilvēkiem ieraudzīt viņiem dāvāto žēlastību.

Dievs savā Dēlā ir licis mūžīgu pamatu, uz kura varam celt savu baznīcu piecos galvenajos virzienos: mēs varam to darīt SIRSNĪGĀKU caur sadraudzību, LĪDZJŪTĪGĀKU caur māceklību, SPĒCĪGĀKU caur godināšanu, PLAŠĀKU caur kalpošanu un GAIŠĀKU caur liecināšanu.